Lai arī specifiska bagātības nodokļa Latvijā atšķirībā no dažām valstīm nav, tomēr tā aizmetņi ir atrodami jau esošajos nodokļos, uzņēmēji uzskata, ka jauna – bagātības – nodokļa ieviešana nav iespējama, jo tas demotivēšot strādāt un pelnīt.
Tāds ir vairuma DB aptaujāto uzņēmumu īpašnieku un vadītāju viedoklis attiecībā par tā dēvētā bagātības nodokļa ierašanos Latvijā. Tika norādīts, ka būtiskākais pašreizējos apstākļos ir domāt par to, kā sekmīgi strādāt Covid-19 pandēmijas apstākļos un vienlaikus attīstīt eksporta spējīgas produkcijas ražošanu un pakalpojumu sniegšanu, nevis bezjēdzīgi tērēt laiku kādu jaunu – dīvainu – nodokļu ieviešanai, it īpaši, ja to cilvēku, kuriem ir kāda reāla bagātība (nevis novērtēta), kas brīva no jebkādām parādsaistībām, nav nemaz tik daudz.
Nevajag spēlēties ar spridzekļiem
“Uzmanīgi ar uguni, it īpaši pašreizējos sarežģītajos apstākļos!” tā uz jautājumu, vai Latvijā vajadzētu ieviest bagātības nodokli, atbild SIA Amber Wood līdzīpašnieks Ivars Akerfelds. Viņš norāda, ka Latvija tieši specifisku bagātības nodokļu neesamības dēļ varētu būt ieguvēja. “Bagāti cilvēki no citām valstīm, kurās viņiem draud visādi bagātības nodokļi, nereti mūk uz tām, kurās tādu nav, un tieši tādējādi Latvija var iegūt kā šo turīgo cilvēku piesaistes vieta. Tā ir mūsu lielā iespēja, kas jāizmanto, nevis jāiznieko,” tā I. Akerfelds. Viņš atgādina 20 gadus senus notikumus, kad Igaunija nebaidījās būt vienīgā valsts pasaulē, kura ieviesa nosacījumu – uzņēmumu ienākuma nodokli maksā tikai tad, kad izmaksā dividendes, bet Latvija uz kaut ko tādu atvēzējās tikai 2018. gadā – tātad pēc 18 gadiem. “Var jau pierādīt, ka Igaunijas un tagad arī Latvijas valsts ik gadu neiegūs simtiem miljonu eiro no šī nodokļa, bet pašlaik vismaz ziemeļu kaimiņvalsts ir spilgts apliecinājums par cita veida (darba vietas, darba algas, investīcijas, citu nodokļu ieņēmumi, dzīves līmenis) ieguvumiem, ko šāda reinvestētās peļņas neaplikšana ar uzņēmumu ienākuma nodokli ir devusi,” uzsver I. Akerfelds.
Viņaprāt, pārdalīšana – atņemšana tiem, kuriem ir kaut kas vairāk nekā pārējiem –, ir ļoti kaitīgs risinājums, kas nekad ne pie kā laba vēsturiski nav novedis.
Jautājums par bagātības kritērijiem
“Kas ir uzskatāma par bagātību Latvijā un, piemēram, Zviedrijā? Vai Latvijas bagātnieks Zviedrijā nebūs vidusmēra ienākumus saņemošs cilvēks? Vai ir kādas konkrētas idejas par kaut kāda mistiska nodokļa ieviešanu tikai tāpēc, lai paņemtu naudu no tiem, kuri daudzus gadus ir cīnījušies, attīstījuši savus uzņēmumus, daudzreiz par spīti visiem apstākļiem?” tā uz jautājumu, vai Latvijā vajadzētu ieviest bagātības nodokli, ar pretjautājumu atbild SIA Laflora līdzīpašnieks Uldis Ameriks. Viņš par ļoti būtisku uzskata jautājumu, uz ko šāds bagātības nodoklis varētu tikt attiecināts – uz dividendēm, uz darba algu, uz nekustamo īpašumu, īpašuma pārdošanas ienākumiem, uz transportlīdzekļiem (automašīnām, jahtām, lidmašīnām)?
“Ja gribam kādu aplikt ar kādu bagātības nodokli, tad rindā pirmajām jābūt pasaules mēroga megakompānijām, nākamajā vietā – Eiropas lielajiem uzņēmumiem, bet tas nav attiecināms uz cilvēkiem Latvijā, kas maksā nodokļus un nodrošina darbu cilvēkiem šajos sarežģītajos laikos,” tā U. Ameriks. Viņaprāt, daudz vērtīgāk un produktīvāk būtu meklēt iespējas, kā attīstīt to, kā Latvijā nav, vai ko importējam. “Vai Latvijā nevarētu ražot (montēt) elektroauto vai auto, kas kā degvielu izmantotu ūdeņradi?” virzienu rāda U. Ameriks. Viņaprāt, padomju laiku ideoloģija – atņemt tam, kuram kaut kas ir, – ir ļoti kaitīga, jo tā ir demotivējoša ne tikai biznesam, bet ikvienam cilvēkam, kurš strādā un cenšas uzlabot savus dzīves apstākļus.
Nav vienas receptes
“Pasaulē gan dažādās Eiropas Savienības, gan arī citās valstīs, piemēram, Argentīnā, Francijā, Spānijā, Nīderlandē, Norvēģijā, Šveicē, Itālijā un Venecuēlā, kā arī Latvijā, bagātības nodoklis šobrīd pastāv dažādās tā formās,” skaidro AS BDO Latvia partnere Vita Liberte. Viņa savu sacīto pamato ar to, ka bagātības nodoklis var tikt noteikts kā ienākuma nodoklis, apliekot personas ienākumus, un var izpausties gan kā nodokļa samaksas pienākums, progresīvi noteicot augstākas nodokļa likmes personām ar lielākiem ienākumiem kā papildus iedzīvotāju ienākuma nodoklim maksājams nodoklis gadījumā, ja personas ienākumi sasniedz noteiktu slieksni, gan arī kā personai atbilstoši tās uzkrājumiem piemērojams nodoklis, sasniedzot noteiktu nodokļa bāzes slieksni, u.c.
“Minēto dažādo piegājienu izvēles efektivitāte ir diskutējams jautājums, tā kā tas aplūkojams, ņemot vērā vairākus faktorus kopsakarā, tas ir, ne tikai kopumā iekasēto nodokļa summu, bet arī to, vai ticis panākts nodokļa mērķis, vai nav pārlieku papildus nelabvēlīgi ietekmētas kādas īpašas nodokļu maksātāju grupas (nav pieļauta diskriminējoša attieksme), vai ar nodokļa likmēm kopumā tiek veicināta valsts ekonomika un vai nodoklis nav pārmērīgi liels slogs iedzīvotājiem, vai tas pastiprināti neveicina izvairīšanos no tā nomaksas un ienākumu slēpšanu vai aplokšņu algu maksāšanu, ienākumiem sasniedzot noteiktu apmēru, u.tml. Turklāt nodokļa efektivitāte, kā arī papildu iespējas ieviest jaunus nodokļus ir izvērtējamas kopsakarā ar situāciju attiecīgajā valstī – gan kultūras un nodokļu maksātāju mentalitātes, gan ekonomikas un valsts iekārtas un uzbūves kontekstā,” skaidro V. Liberte.
Viņa norāda, ka Latvijā šī jēdziena plašākā nozīmē bagātības nodoklis ir noteikts kā progresīvi pieaugošs iedzīvotāju ienākuma nodoklis, nodokļa likmēm pieaugot atbilstoši personas ienākumu apmēram, sasniedzot noteiktu ienākumu slieksni. “Tomēr vienlaikus jānorāda uz Lielbritānijas pētījumā paustajiem secinājumiem, ka efektīvs nodokļu risinājums varētu būt ieviest vienreizēju bagātības nodokli, ar to apliekot personu uzkrājumus (uzkrājumus krājkontos, nekustamo īpašumu, automašīnas u.c.) papildus jau pastāvošajiem nodokļiem, personas uzkrājumiem sasniedzot noteiktu slieksni un nodokļa likmēm progresīvi pieaugot virs tā, ņemot vērā, ka šāds risinājums nemotivētu iedzīvotājus nopelnīt vairāk, tiem cenšoties izvairīties no nodokļa piemērošanas, sasniedzot noteiktu nodokļu bāzes slieksni, kā tas var notikt regulāri iekasēta ienākuma nodokļa gadījumā,” tā V. Liberte.
Viņa steidz piebilst, ka Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) bagātības nodokli min tikai kā iedzīvotāju ienākuma nodokļa alternatīvu, nevis papildu nodokli, lai neradītu dubulto nodokļu aplikšanu, kas ir aktuāli gadījumā, ja Latvijā tiktu plānota vēl papildu jauna bagātības nodokļa ieviešana.
Savukārt attiecībā uz bagātības nodokli Eiropas Savienības ienākumu kontekstā V. Liberte min, ka tiešie nodokļi nav Eiropas Savienības kompetences joma, tādējādi vismaz atbilstoši šībrīža regulējumam vienota bagātības nodokļa ieviešana būtu pāragri skatāms jautājums. “Vienlaikus bagātības nodokļa jautājums varētu kļūt par diskusiju objektu Eiropas Savienības ietvaros saistībā ar pārvietošanās un uzņēmējdarbības brīvību, kapitāla brīvu apriti,” uzsver V. Liberte.
Arvien vairāk uzpeld “zaļas” idejas, bez analīzes
“Apmeklējot dažādas darba grupas un pat Saeimas atbildīgo komisiju sēdēs nākas secināt, ka nereti uzpeld kādas idejas un priekšlikumi, kas ir ne tikai “zaļi”, bet par tiem nav bijušas diskusijas ar tajā jomā strādājošajiem, kurus attiecīgās idejas skar, nav analīzes, kāda būs to tiešā ietekme, vai būs kādas negatīvas blaknes, kas no tā būs ieguvēji un kuri būs zaudētāji. Likumu normas un jaunu projektu idejas bieži vien tiek pieņemtas haotiski, bez pilnīgas izpratnes, kā tas atsauksies uz tiešajiem lietotājiem un sabiedrību kopumā. Būtu vēlams, lai uz jebkādu, varbūt pat sākotnēji neticamu, ideju ieviešanu un realizāciju Latvijā likumdevēji attiektos ļoti nopietni,” tā savu pozīciju skaidro SIA Numeri valdes locekle Lilita Beķere. Viņa atgādina, ka agrāk parlamentā konceptuāli nekas būtiski nemainījās pēc otrā lasījuma, bet tagad uz jebkuru, pat uz pēdējo lasījumu var parādīties sākotnēji sīki un nenozīmīgi, bet būtībā fundamentālas izmaiņas nesoši grozījumi.
“Tas ir duāls jautājums, jo katrai monētai ir divas puses – spožā un arī tumšā,” uz jautājumu, vai Latvijā ir vajadzīgs bagātības nodoklis, atbild L. Beķere. Viņa savu duālo atbildi pamato ar divām dzīves situācijām.
“Ja vietējais uzņēmējs ir daudzus gadus plēsies un saņem dažus desmitus tūkstošus eiro, par to nemaksājot iedzīvotāju ienākuma nodokli, tas ir viens stāsts, bet ko lai saka gadījumā, kad uzņēmums ir reģistrēts Maltā, kur ir tikai 5% liels uzņēmumu ienākuma nodoklis, bet īpašnieks – fiziskā persona – reģistrējies kā nodokļu maksātājs Latvijā saņem dividendes miljoniem eiro apmērā un no šīs summas nodokļos Latvijā nemaksā nevienu centu, tajā pašā laikā izmanto veselības aprūpes un citus valsts pakalpojumus būtībā par velti atšķirībā no pirmajiem, kuri maksā nodokļus Latvijas valsts makā,” stāsta L. Beķere. Viņa uzskata, ka šie divi piemēri raisa pārdomas. “Varbūt ir jānosaka fiziskajām personām saņemamo dividenžu apmērs, kurš netiek aplikts ar ienākuma nodokli, kādā saprātīgā apmērā un ko rēķinātu nevis pēc viena gada apmēra, bet, piemēram, piecu gadu griezumā, un ņemot vērā, vai šo dividendēs nopelnīto cilvēks neinvestē jaunos projektos vai uzņēmumos, iesaka L. Beķere. Viņa arī atbalsta ideju par neapliekamā minimuma noteikšanu dzīvojamajām mājām, piemēram, 100 000 eiro apmērā. Tas būtu tikai loģiski – ja cilvēks pats ir uzbūvējis vai nopircis mājokli, kurš ir viņa vienīgais nekustamais īpašums, kurā dzīvo pats un viņa ģimene, šis īpašums netiktu aplikts ar nekustamā īpašuma nodokli.
“Te gan būtu jāpadomā, kā noteikt šo vērtību, lai nerastos kāzusi, kādi jau ir novēroti, kad līdzās 1975. gadā būvētajai mājai tiek uzcelta pusmiljonu vērta māja un tādējādi arī vecajai mājai strauji pieaug kadastrālā vērtība, kaut arī tai nekādas saistības ar jaunbūvi nav bijis,” tā L. Beķere.
Viņa domā, ka par šiem minētajiem gadījumiem politiķiem būs jālauza galva nākotnē.
“Cik tad tādu cilvēku Latvijā ir, kuriem ir kaut kas tamlīdzīgs?” uz jautājumu par bagātības nodokļa attiecināšanu uz jahtām, lidaparātiem un ekskluzīviem auto atbild L. Beķere. Viņasprāt, nodokļa piemērošana minētajiem luksusa transporta līdzekļiem ir bezjēdzīga, jo administrēšana izmaksās dārgāk, nekā būs ieņēmumi. “Ja tā būtu vienreizēja nodeva brīdī, kad automašīna tiek reģistrēta Latvijā, tad vēl varētu domāt, bet nevajadzētu būt runai par kaut kādu ikgadējo maksu, piemēram, pie tehniskās apskates.
Ņemot vērā mūsu izpratni par godīgu attieksmi un nodokļu nomaksu, pieņemu, ka šajā gadījumā varētu tikt meklēti dažādi varianti, kā automašīnas reģistrēt ārpus Latvijas, un tad cilvēki no Latvijas tās tikai “nomās”,” tā L. Beķere. Viņasprāt, minētie jautājumi ir bijuši aktuāli vecajās kapitālistiskajās valstīs un būs aktuāli arī tādai valstij kā Latvija.
“Pašlaik Latvijā ir viegli un forši būt bagātam, dividendes saņemošam cilvēkam, jo viss nodokļu slogs ir uzlikts darba ņēmējiem, bet vai tad tāpēc, ka citās valstīs ir lielāks nodokļu slogs un lielāka dzīves dārdzība, visi turīgie cilvēki no turienes ir pārcēlušies dzīvot uz citām valstīm, tostarp Latviju? Nē, tā nav, jo, piemēram, Šveicē, kur ir noteikts labklājības nodoklis (kuru aprēķina “tīrajā vērtībā”, tas ir, atskaitot personas parādus), dzīvo proporcionāli pret iedzīvotāju skaitu daudz vairāk miljardieru nekā jebkurā citā valstī, kur tāda nav,” savu pozīciju skaidro L. Beķere. Viņa steidz piebilst, ka neatbalsta nepārdomātus un Latvijas tautsaimniecību graujošus, un vietējos uzņēmējus strādāt un investēt demotivējošus nodokļus.
Latvijā jau taustījās
Jāņem vērā, ka bagātības nodokļa rēgs klīst ne tikai pa Eiropu. Proti, savulaik Latvijā klusām tika taustīta ideja piemērot ienākuma nodokli 0,5% apmērā cilvēka aktīvu neto vērtībai – īpašumiem, zeltam, vērtslietām, mākslas darbiem utt. Lai nebūtu tā, ka cilvēks, kuram ir 100 tūkstošu eiro vērts īpašums (privātmāja), bet pretī ir saistības – hipotekārais kredīts – 150 tūkstošu eiro apmērā, un viņam vēl būtu jāmaksā šāds bagātības vērtības nodoklis, tad no īpašuma vērtības tika piedāvāts atņemt parādsaistības.
2017. gadā nodokļu reformas kontekstā Saeimas atbildīgajā komisijā tika diskutēts jautājums par luksusa preču nodokļa ieviešanu.
Priekšlikumu Latvijā ieviest luksusa preču nodokli atkārtoti iesniedzis Saeimas deputāts Andrejs Klementjevs. Piedāvājumā bija iekļauta arī aplikšanas kārtība – procentos no preces vērtības. Proti, luksusa precei ar vērtību līdz 1000 eiro šis nodoklis būtu 15%, precei, kuras vērtība pārsniedz 1000 eiro un ir līdz 50 000 eiro, – 10%, bet vērtībai virs 50 000 eiro – 5%. Savukārt Ministru kabinetam būtu jānosaka luksusa preču veidi un kategorijas. Diskusija beidzās ar fiasko, jo piedāvātais risinājums būtu ne tikai grūti administrējams, bet arī, iespējams, tā administrēšana izmaksātu daudz dārgāk par ieņēmumiem no tā. Interesanti, ka padomju laikos, kad preču cenas tika noteiktas administratīvi, tajās jau bija ierēķināts attiecīgs luksusa nodoklis. Piemēram, vieglo automašīnu pārdošanas cenas bija noteiktas tūkstošos rubļu, kaut arī to ražošanas un piegādes izmaksas bija daudzkārt mazākas.
Kaut kas līdzīgs bija arī ar televizoriem, magnetolām un sekciju mēbelēm. Šodienas valodā to varētu nodēvēt par savdabīgu bagātības vai luksusa preču nodokli PVN vai akcīzes nodokļa veidolā.
Viedoklis
Vietējie uzņēmēji jāstimulē, nevis jādiskreditē
Kārlis Knēziņš, SIA Prime Realty partneris
Idejiski atbalstu bagātības nodokli, jo turīgākiem cilvēkiem ir pienākums dot sabiedrībai vairāk, atbalstot materiāli mazāk nodrošinātos.
Ja šobrīd “spēles noteikumi” valstī izveidoti pateicīgāk viņu biznesam un, ja pelni vairāk – dalies ar sabiedrību. Principā būtu valstiski svarīgi paaugstināt sociāli atbildīgu uzņēmumu nozīmīgumu un statusu, veidojot atbalsta mehānismus.
Pirmkārt, noteikti būtu jāsamazina vai līdz noteikti summai pavisam jāatceļ mazo algu nodokļi jeb neapliekamais minimums – tas nevajadzīgi sadārdzina darbaspēka izmaksas, padarot mazāk maksātspējīgu lielu daļu iedzīvotāju un līdz ar to pavājinot valsts ekonomisko stāvokli ilgtermiņā.
Šobrīd Latvijā nav redzēti priekšlikumi, kādā veidā varētu tikt iekasēti šādi papildu nodokļi, tas ir komplekss jautājums, jo skartu gan iedzīvotājus, gan vietējos un ārvalstu investorus. Kā panākt to, lai ārvalstu investori atstātu šeit vairāk peļņas, nekā izvestu?
Jāņem vērā riski, jo, piemēram, citu valstu investori rūpīgi izvērtē, kurā valstī izdevīgāk veikt investīcijas, un līdz ar to jāizsver, kā izdarīt tā, lai valsts spētu iekasēt vairāk, joprojām paliekot pievilcīga ar konkurētspējīgas uzņēmējdarbības vidi.
Diemžēl Latvija arī šobrīd dažādos reitingos un uzņēmēju aptaujās tiek vērtēta visai zemu – kā sarežģītās nodokļu sistēmas un augstu darbaspēka izmaksu dēļ, tā arī pārmērīgi birokratizētas sistēmas iespaidota.
Iespējams, ka tieši tādēļ Latvijā uzņēmēju skaits ir vidēji mazāks nekā citās Eiropas valstīs. Turklāt salīdzinājumā ar ārvalstu investoriem latvieši izskatās arī mazāk proaktīvi un agresīvi vietējā tirgū nekā ārvalstnieki.
Arī tas būtu jāizvērtē un jācenšas vietējos uzņēmējus stimulēt, nevis diskreditēt un sodīt.
Birokrātijas šķēršļu mazināšana un visiem saprotamas, vienkāršas un saprātīgas nodokļu sistēmas izveidošana būtu pirmie valsts pārvaldes “mājasdarbi”. Kontekstā būtu jāizanalizē un jāmācās no tām valstīm, kuras spēj piesaistīt investorus, stratēģiski izvērtējot, kuras nozares Latvijā būtu attīstāmas. Manuprāt, būtu jāpaaugstina arī pašvaldību loma un pilnvaras investoru piesaistē, jo tikai individuāla, lokāla pieeja varētu būt produktīva un ļautu vienmērīgi attīstīties visiem Latvijas reģioniem.
Tas būtu attiecināms arī uz krīzes situācijas instrumentu pieejamību pašvaldībās – piemēram, šobrīd, kad valstī ir epidemioloģiska ārkārtējā situācija, pašvaldības ir ļoti ieinteresētas palīdzēt, bet praktiski bezspēcīgas, jo informācija par saslimušajiem nav pieejama, aizbildinoties ar datu regulu vai pacienta tiesību neaizskaramību, tādējādi absurdā kārtā liedzot sniegt sociālo palīdzību tiem, kuriem tā ir akūti vajadzīga. Faktiski vienīgais instruments, ar kuru pašvaldības var nākt pretī iedzīvotājiem un uzņēmumiem, ir nekustamā īpašuma nodokļa nomaksas termiņa pārcelšana. Jā, pat ne atcelšana vai samazināšana, bet tikai pārlikšana. Tas ir īslaicīgs risinājums un noderīgs tikai tiem, kuri spēs izdzīvot pie nosacījuma, ka ārkārtējā situācija neievilksies gadiem un viņi spēs atgūties no zaudējumiem.
Avots: "Dienas Bizness"