Dienas Bizness izdevumā mūsu pētījums un partnera Jāņa Zelmeņa viedoklis par šobrīd plašu rezonansi radījušajiem Finanšu ministrijas izstrādātajiem grozījumiem Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā. Grozījumi paredz, ka par uzņēmumu ienākuma nodokļa samaksas brīdi nosaka nevis peļņas sadali, bet tā aprēķināšanas brīdi.
Zvērinātu advokātu biroja BDO LAW asociētais partneris Raivis Leimanis valdības vēlmi banku virspeļņas nodokli attiecināt arī uz nebanku finansētājiem uzskata par nepareizu: ”Likumprojekta autori norāda, ka tā mērķis ir, izmantojot netipisku likvīdo līdzekļu pārpalikumu kreditētājiem, rast papildu līdzekļus ekonomikas stimulēšanas pasākumu veikšanai, kā arī valsts drošības apdraudējuma novēršanas pasākumu veikšanai. 2024.gadā budžetā prognozēti UIN ieņēmumi 140 miljonu eiro apmērā, bet turpmākajos gados tiek prognozēts banku peļņas kritums, radot UIN ieņēmumus 2025.gadā 70 miljonu eiro apmērā un 2026.gadā 30 miljonu eiro apmērā.
Ir saprotama valdības vēlme apmierināt budžeta vajadzības uz banku virspeļnas rēķina, un šāda rīcība no ekonomiskā skatupunkta šķiet attaisnojama, ciktāl bankas patiešām guvušas ārkārtēju peļņu, kas nav atkarīga no to biznesa modeļa, bet no ārējiem faktoriem piemēram, Eiropas Centrālās Bankas īstenotās procentu likmju paaugstināšanas politikas. Tomēr šajā kontekstā rodas pamatotas bažas, vai ir izvērtēti ilgtermiņa riski un ieguvumi un kāda būs valsts turpmākā rīcība. Nodokļa avansa maksājums tiek ieviests, lai risinātu ārkārtas jeb “īstermiņa” situāciju, taču vai valsts nodokļu politikas autoriem jebkad pietiks drosmes šo UIN jaunievedumu pārskatīt? Izvēlētais nodokļa mehānisms paredz banku ikgadējās peļņas aplikšanu ar nodokli ilgtermiņā, kā to publiski atzinis arī finanšu ministrs. Izmaiņas nodokļu slogā ietekmē investoru interesi un attiecīgās nozares uzņēmumu konkurētspēju kā lokāli, tā arī uz citu nozaru un valstu fona. Latvijas valstij jāapzinās, ka katru gadu mainot nodokļu regulējumu, nav iespējams radīt starptautiskajām investīcijām pievilcīgu un drošu vidi, un tas vistiešākajā veidā negatīvi ietekmēs Latvijas valsts attīstību ilgtermiņā. Ar nožēlu jāsecina, ka Latvijā jau ir piemēri, kā īstermiņa nodokļu pieaugums kļuvis par ilgtermiņa apgrūtinājumu, piemēram, savulaik degvielas cenu krituma laikā ieviestais akcīzes nodokļa pieaugums šobrīd atspēlējas degvielas cenā patērētājiem, kas ir viena no augstākajām Eiropā. Šajā ziņā nedaudz atpaliekam vienīgi no Albānijas, taču nedomāju, ka tas ir valsts ekonomiskās attīstības standarts, uz kuru vēlētos tiekties Latvija. Tas pats sakāms par Ungāriju, kas valsts retorikā tiek minēts kā piemērs virspeļņas nodokļa ieviešanai, taču jāsaprot, ka Ungārijas ekonomika ir krīzes situācijā pēc ES struktūrfondu finansējuma atņemšanas, un tādēļ šajā valstī tiek realizēti nepārdomāti un pat bīstami budžeta papildināšanas mehānismi bez ilgtermiņa skatījuma. Arī tas nav virziens, kuram Latvijai vajadzētu sekot.
Visbeidzot, ir pilnībā absurds mēģinājums banku virspeļņas nodokli attiecināt arī uz nebanku finansētājiem. Ņemot vērā apsvērumus, kas ir plānotā UIN maksājuma ieviešanas pamatā (galvenokārt tas ir Euribor likmju kāpums) tā attiecināšana uz nebanku finansētājiem ir ne tikai nepareiza, bet klaji prettiesiska, jo pārkāpj tiesiskās vienlīdzības principu – ja personas atrodas atšķirīgos faktiskajos un tiesiskajos apstākļos, tad arī valsts attieksmei pret tām ir jābūt diferencētai. Uzskatu, ka likumprojekta pieņemšanas gadījumā nebanku finansētājiem ir visas izredzes sekmīgi to apstrīdēt Satversmes tiesā, un tādā gadījumā valstij un atbildīgajām amatpersonām būs jārisina jautājums par zaudējumu, kas uzņēmējiem nodarīti ar atcelto likumu, atlīdzināšanu. Lai šādu scenāriju nepieļautu, Saeimai ir jāizslēdz nebanku finansētājus no nodokļu maksātāju loka.