Ikvienam uzņēmumam gribas, lai tā darbības “veiksmes atslēdziņas” nekļūtu zināmas konkurentiem. Izrādās, šādas informācijas turēšana slepenībā nav nekas jauns. Piemēram, stikla ražošanas paņēmieni sākotnēji bija cieši aizsargāts noslēpums -13.gadsimtā Venēcijas stikla ražotājus pat izolēja Murāno salā un aizliedza viņiem doties prom no tās. Kādi ir līdzvērtīgi efektīvi, bet mūsdienām atbilstoši līdzekļi, kā uzņēmumam aizsargāt savu zinātību? Arī 21 .gadsimtā uzņēmumi veic lielas investīcijas zinātības izstrādē un tās aizsardzībā, lai panāktu konkurences priekšrocības. Šādi ieguldījumi sevi attaisno tikai tad, ja tie ir pienācīgi aizsargāti. Diemžēl prakse liecina - izpratne par šādu zināšanu aizsardzību nav līdz galam skaidra.
KAS IR ZINĀTĪBA?
Termina “zinātība” skaidrojums latviešu valodā ir atrodams vairākās terminu skaidrojošajās vārdnīcās, sniedzot vispārīgu priekšstatu par tā nozīmi. Proti, zinātība ir:
- uz zināšanām un lietpratību balstīta augsta tehnoloģiska prasme, speciālās zināšanas savienojumā ar praktiskajām iemaņām un to izmantošanu, ar dabisku izgudrojumprasmi, ar zinātniski lietpratīgu izdomu (Terminu un svešvārdu skaidrojošā vārdnīca);
- zinātniski tehniskas, komerciālas, organizatoriskas zināšanas vai informācija. Tā var saturēt komercnoslēpumus, nepatentētu tehnoloģisko procesu aprakstus vai citādu plašai sabiedrībai vēl nepieejamu informāciju. Tūrisma nozares uzņēmumos zinātība ir nepieciešama jaunu tehnoloģisko procesu ieviešanai un izmantošanai, piemēram, ieviešot jaunas datorizētās vietu rezervēšanas sistēmas (Tūrisma un viesmīlības terminu skaidrojošā vārdnīca);
- zinātniski tehniskas, komerciālas, organizatoriskas u.c. zināšanas, informācija, kas nodrošina to īpašniekam noteiktas priekšrocības uzņēmējdarbībā, kas izpaužas kā komercnoslēpumi, nepatentēti tehnoloģiskie procesi, dažāda plašai sabiedrībai nepieejama ražošanas vai tirdzniecības informācija un ir starptautisko lietišķo darījumu objekts, prece, ko var pirkt un pārdot (Ekonomikas skaidrojošā vārdnīca).
Savukārt, Kultūras informācijas sistēmu centra uzturētajā tīmekļa vietnē Termini.gov.lv atrodama zinātības jēdziena definīcija kopā ar visbiežāk izmantotā termina apzīmējuma know-how skaidrojumu, kurš aizgūts no angļu valodas un kura burtiskais tulkojums ir “zināt, kā darīt”. Šajā vietnē zinātība jeb know-how skaidrota kā tehniskais noslēpums, speciālā profesionālā informācija, prasme, tehnoloģiska kompetence.
Analizējot šīs definīcijas, var secināt, ka zinātība jeb know-how ir īpašas prasmes un zināšanas, kuras persona vai uzņēmums ir ieguvis, lai veiktu vai veiksmīgi attīstītu noteiktu uzdevumu vai projektu.
Zinātība veidojas no vairākiem elementiem uzkrātās pieredzes ceļā, eksperimentējot, kļūdoties un attīstoties, kā rezultātā izveidojas īpašas zināšanas, kas ļauj personai vai uzņēmumam atšķirt sevi no konkurentiem. Šīs zināšanas ir personas vai uzņēmuma veiksmes atslēga, kas padara to par komerciāli pievilcīgu.
ZINĀTĪBA = KOMERCNOSLĒPUMS?
Zinātības identificējošie elementi visbiežāk saistīti ar dažādām tehniskām zināšanām, procedūrām, prasmēm, formulām un tehniku. Daži no norādītajiem termina skaidrojumiem jau liecina, ka zinātību parasti tur noslēpumā. Tas varētu radīt jautājumu - vai zinātība ir komercnoslēpums?
Pirmo reizi Latvijas normatīvajos tiesību aktos termins “zinātība” kā komercnoslēpums lietots Ministru kabineta noteikumos Nr.122 “Noteikumi par patentu un zinātības (know-how) licences līgumu atbrīvošanu no Konkurences likumā noteiktā vienošanās aizlieguma”, kur zinātība definēta kā tehniskas informācijas kopums, kas ir būtisks un noteiktā veidā identificēts komercnoslēpums.
Tātad, šajos noteikumos bija skaidri definēts, kas ir zinātība, un paredzēts, ka tas ir komercnoslēpums, ja tas ir noteiktā veidā identificēts. Taču šie noteikumi zaudēja spēku pēc tam, kad stājās spēkā jaunais Konkurences likums (t.i., 2002.gada 1.jūlijā), tādējādi no Latvijas normatīvajiem aktiem pazūdot precīzam šī termina skaidrojumam.
Atsauce uz zinātību atrodama arī Komercnoslēpuma aizsardzības likumā (KAL), kas izstrādāts, lai ieviestu direktīvu 2016/943 par zinātības un darījumdarbības neizpaužamas informācijas (komercnoslēpumu) aizsardzību pret nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu un izpaušanu, bet pilns termina skaidrojums šajā likumā nav iekļauts.
Kā norādīts Komercnoslēpuma likuma anotācijā, likumprojekta 2.pantā sniegts skaidrojums, kas ir saprotams ar direktīvā lietoto jēdzienu “komercnoslēpums”. Proti, komercnoslēpuma objekts var būt gan tāda tehniska informācija kā skices, dizaini, prototipi, ražošanas procesi, izgudrojumi, kas var vai nevar būt patentējami, gan zinātība, kas izpaužas kā tehniskas, komerciālas, organizatoriskas zināšanas, piemēram, formulas vai receptes, gan arī komerciāla informācija, piemēram, klientu un piegādātāju saraksti, biznesa modeļi un stratēģija, cenu veidošanas politika utt.
Tātad, sistēmiski tulkojot iepriekš norādīto informāciju, secināms, ka vispirms zinātība ir precīzi jāidentificē un jāraksturo, savukārt, lai to atzītu par komercnoslēpumu, tai jāatbilst KAL noteiktajām pazīmēm:
- tā ir slepena, jo nav vispārzināma vai pieejama personām, kuras parasti izmanto šāda veida informāciju;
- tai ir faktiska vai potenciāla komerciālā vērtība tādēļ, ka tā ir slepena;
- komercnoslēpuma turētājs attiecībā uz to ir veicis konkrētajai situācijai atbilstošus un saprātīgus komercnoslēpuma slepenības saglabāšanas pasākumus.
LĪDZEKĻI ZINĀTĪBAS AIZSARDZĪBAI
Viens no vienkāršākajiem veidiem uzņēmumā radītas zinātības identificēšanai ir izveidot zinātības aprakstu un veikt nepieciešamo pasākumu kopumu, lai piešķirtu tai komercnoslēpuma pazīmes. Komplicētāki mehānismi zinātības aizsardzībai ir izmantot normatīvajos aktos noteiktos intelektuālā īpašuma tiesību statusus, piemēram, patentus, dizainparaugus vai autortiesības. Izmantojot šos mehānismus, īpašuma tiesību aizsardzība iegūst būtisku aizsardzības līmeni.
Bez šaubām, uzņēmumos ieguldījumu zinātības izveidē sniedz arī darbinieki, taču ne vienmēr pušu starpā ir noteikts, ka šādā gadījumā darbinieka ieguldījums vai radītais produkts, t.i., zinātība, ir uzņēmuma (darba devēja) īpašums. Piemēram, Autortiesību likumā skaidri noteikts, kuros gadījumos darba devēja uzdevumā radītais “produkts” ir darba devēja, bet kuros - darbinieka:
- ja autors, esot darba attiecībās ar darba devēju, ir radījis darbu, pildot darba pienākumus, personiskās un mantiskās tiesības uz šo darbu pieder autoram, izņemot citus likumā noteiktos gadījumus. Autora mantiskās tiesības atbilstoši līgumam var nodot darba devējam;
- ja datorprogrammu izstrādājis darbinieks, pildot darba uzdevumu, visas šādā veidā radītās datorprogrammas autora mantiskās tiesības pieder darba devējam, ja vien līgumā nav paredzēts citādi.
Lai izvairītos no intelektuālā īpašuma tiesību pierādīšanas pienākuma, darba devējam īpaši svarīgi skaidri darbiniekiem noteikt, kas ir tā komercnoslēpums, tostarp par komercnoslēpumu noteikt arī zinātību. To var izdarīt, iekļaujot attiecīgus nosacījumus darba līgumā (informācijas neizpaušanas pienākums, nekonkurēšana) vai iekšējos darba kārtības noteikumos. Ne mazāk svarīgi ir apmācīt darbiniekus par šādiem jautājumiem:
- komercnoslēpumu (tostarp zinātības) radīšanas un uzturēšanas iekšējie un ārējie procesi;
- komercnoslēpumu apstrādes principi;
- piekļuves komercnoslēpumam kontrole.
Vienlaikus, arī izpildot visu iepriekš minēto, uzņēmumiem tomēr jārēķinās ar negodīgas komercprakses draudiem un to, ka darbinieki vai sadarbības partneri var izpaust uzņēmuma radīto zinātību savtīgos nolūkos. Jānorāda, ka saskaņā ar direktīvu 2016/943 darba devējs var vērsties tiesā pret darbiniekiem, kuri ir vilināti izpaust vai izpauž komercnoslēpumus, pat ja viņi izbrauc no valsts. Šīs tiesības darba devēji Eiropā izmanto ļoti bieži, taču to nevar teikt par Latvijas uzņēmējiem. Pētot Eiropas tiesu praksi šajā jautājumā, secināms, ka priekšnoteikums tiesisko interešu aizsardzībai ir pienācīgā kārtībā definēts komercnoslēpums, tostarp zinātība, kas jāaizsargā, lai ne tikai izvairītos no potenciālām tiesvedībām, bet arī nodrošinātu veiksmīgu uzņēmējdarbību.
Atgriežoties pie ievadā minētajiem Venēcijas stikla ražotājiem Murāno salā, secināms — pat ja darbinieki ir izolēti uz salas, zinātība ar laiku var no tās izkļūt, tāpēc jāvelta saprātīgas pūles šīs informācijas aizsardzībai.
Avots: iTiesības