Kapitalizācijai ekonomikā ir vairākas nozīmes, tomēr, raugoties no uzņēmējdarbības viedokļa, kapitalizācija ir kapitāla palielināšanas process, kas parasti notiek, pārvēršot uzņēmuma tīro peļņu vai rezerves pamatkapitālā. Šis process ļauj uzlabot priekšstatu par uzņēmuma vērtību un bilanci, padarot uzņēmumu vērtīgāku un stabilāku sadarbības partneru acīs.
Kapitalizācijas noteikumi
Latvijā uzņēmumu pamatkapitāla izmaiņu procesi un to nosacījumi tiek regulēti Komerclikumā (KL) atbilstoši uzņēmuma juridiskai formai. Sabiedrībām ar ierobežotu atbildību (SIA) regulējums ir iekļauts KL 12.panta 2.punktā "Pamatkapitāla izmaiņas". Akciju sabiedrībām (AS) – KL 13.panta 2.punktā "Pamatkapitāla palielināšana un samazināšana".
Neatkarīgi no uzņēmuma juridiskās formas, kapitalizācijas process paredz izpildīt virkni juridisku darbību un sagatavot dokumentus, kas ietver informāciju par pamatkapitāla palielināšanas procesu, iemesliem un nosacījumiem. Uzņēmumam, kas nolēmis veikt kapitalizāciju, ir jāsagatavo:
- dalībnieku sapulces protokols vai lēmums, kurā lemts par pamatkapitāla palielināšanu;
- valdes parakstīti pamatkapitāla palielināšanas noteikumi, kuros ir noteikts pamatkapitāla palielināšanas veids un apmērs, par kuru tiks palielināts kapitāls;
- nepieciešams arī sagatavot jaunu dalībnieku reģistra nodalījumu par jauno daļu apmēru un sadalījumu starp īpašniekiem.
Visi nepieciešamie dokumenti ir iesniedzami Uzņēmumu reģistrā, kurā tiek fiksētas izmaiņas uzņēmuma kapitālā saskaņā ar uzņēmuma lēmumu.
Kapitalizācija UIN likuma izpratnē
Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma (UIN likums) izpratnē kapitalizācija atbilst UIN likumā iekļautajam nosacīto dividenžu definējumam, proti, pēc būtības nosacītās dividendes ir peļņas daļa, kuru veido pārskata gada un iepriekšējo pārskata gadu nesadalītās peļņas kopsumma. Par šo peļņas daļu saskaņā ar uzņēmuma dalībnieku lēmumu, var tikt palielināts uzņēmuma pamatkapitāls vai tam pielīdzināta kapitālā ieguldītās daļas vērtība vai daļu skaits. Pēc būtības nosacītās dividendes ir peļņas daļa, kuru veido pārskata gada un iepriekšējo pārskata gadu nesadalītās peļņas kopsumma. Par šo peļņas daļu saskaņā ar uzņēmuma dalībnieku lēmumu, var tikt palielināts uzņēmuma pamatkapitāls vai tam pielīdzināta kapitālā ieguldītās daļas vērtība vai daļu skaits. Šādā situācijā uzņēmums reinvestē peļņu savā uzņēmējdarbībā un tam nerodas pienākums maksāt uzņēmumu ienākumu nodokli (UIN). Peļņas reinvestēšana ļauj uzņēmumiem paplašināt ražošanu, uzlabot kredītreitingu un konkurētspēju, kas savukārt ilgtermiņā dod iespēju pelnīt vairāk.
Saskaņā ar UIN likuma 7.pantu un 4.panta 2.daļas regulējumu ir secināms, ka nosacītās dividendes kapitalizācijas brīdī nav uzskatāmas par UIN objektu un pienākums nomaksāt UIN radīsies tikai tad, ja uzņēmums nolems samazināt savu pamatkapitālu par summu, kura tika ieskaitīta no nosacītām dividendēm kapitalizācijas procesā. Pamatkapitāla samazināšanas brīdī, visa kapitalizētā summa tiks iekļauta UIN bāzē un aplikta ar UIN kā citi ienākumi.Uzņēmuma reinvestētās peļņas ieguldīšana kapitālā jeb kapitalizācija neparedz kapitalizācijas sliekšņus.
Plānā kapitalizācija
Runājot par citiem kapitalizācijas aspektiem, nereti tiek izmantots tāds termins kā "plānā" jeb nepietiekamā kapitalizācija. Plānā kapitalizācija rodas situācijās, kad uzņēmums finansē savu darbību, izmantojot aizdevumus gan no saistītajām, gan nesaistītajām pusēm. Respektīvi, uzņēmums ir dibināts ar mazāko iespējamo pamatkapitālu, un tālākajā gaitā nenotiek kapitāla palielināšana, bet gan papildu līdzekļu piesaistīšana no aizņemtiem finanšu līdzekļiem. Var rasties šāda situācija – uzņēmuma dalībnieks aizdod savam uzņēmumam lielus aizdevumus un attiecīgi garantē sev peļņu no procentu maksājumiem, tādējādi veicot saskaņotas darbības nodokļu samazināšanas nolūkā.
Tomēr jāņem vērā, ka uzņēmumam kā aizņēmējam darījumos ar saistītām personām var rasties pienākums maksāt UIN no palielinātiem procentiem UIN likuma 10.panta izpratnē.
Praksē šādas situācijas var izpausties šādi: uzņēmums pastāvīgi aizņemas no dalībniekiem, lai finansētu savu uzņēmējdarbību, bet tas strādā ar zaudējumiem, un tam nav finanšu līdzekļu, lai palielinātu savu pamatkapitālu. Tādā gadījumā, saņemot aizņēmumu no dalībnieka, uzņēmumam var rasties pienākums maksāt UIN no palielināto procentu summas, ja procenti pārsniegs uzņēmuma paša kapitāla četrkāršotu apmēru. Uzņēmums var arī kapitalizēt tādu parādu savā kapitālā, bet likvidācijas gadījumā dalībnieks saņems savu naudu atpakaļ kā ieguldījumu. Līdz ar to UIN regulējums ierobežo milzīgus procentu maksājumus dalībniekiem par izsniegtiem aizdevumiem.
Piemērs
Uzņēmuma pašu kapitāls ir negatīvs. No dalībnieka saņemtā aizdevumu summa veido 20 000 EUR, aizdevuma procentu likme – 5% gadā. Šajā gadījumā uzņēmumam veidosies ar UIN apliekamā bāze 1000 EUR un maksājamais UIN -250 EUR.
Taču tas neattiecas uz aizdevumiem, kas saņemti no kredītiestādēm, un citiem finansēšanas veidiem, ko piešķir specializētas finanšu institūcijas. Jāņem vērā, ka aizdevumiem starp saistītām pusēm ir jāatbilst tirgus līmenim un uzņēmumam var rasties pienākums sagatavot transfertcenu dokumentāciju.
Kapitalizācija UIN likuma izpratnē var notikt reinvestējot daļu no peļņas pamatkapitālā, kas nerada ar UIN apliekamo objektu kapitalizācijas brīdī. Savukārt pamatkapitāla samazināšanas brīdī visa kapitalizētā summa tiks iekļauta UIN bāzē un aplikta ar UIN kā citi ienākumi.
Plānā kapitalizācija var tikt uzskatīta par ļaunprātīgu nodokļu plānošanu, lai tā izvairītos no nodokļu nomaksas. Uzņēmumam kā aizņēmējam darījumos ar saistītām personām var rasties pienākums maksāt UIN no palielinātiem procentiem un pienākums sagatavot transfertcenu dokumentāciju.
Avots: iFinanses