Ar bezbērnu nodokli vai tam analogu maksājumu ir spēlējušās daudzas valstis, tomēr šāda ideja nav nedz veicinājusi bērnu dzimstības pieaugumu, nedz arī ļāvusi būtiski papildināt valsts kasi ar naudu, ko novizīt daudzbērnu ģimeņu atbalstam
To liecina BDO pētījums. “Vēsturiski valdības vienmēr ir bijušas kreatīvas attiecībā uz ienākumu atrašanu un radīšanu, lai piepildītu valsts maku,” secina AS BDO Latvia partneris Jānis Zelmenis. Viņš atgādina, ka valsts kase ir tukša ne tikai Latvijas, bet arī vairumam pasaules valstu valdību, jo līdzekļu nav sabiedrībai vajadzīgo pakalpojumu un infrastruktūras finansēšanai, izņemot varbūt aizsardzību. Tā kā Eiropā un ne tikai te iedzīvotāji noveco, ir salīdzinoši maz bērnu, tad, lai nodrošinātu pensiju sistēmas stabilitāti, kā arī darbarokas, tad idejas par kādiem īpašiem risinājumiem, tostarp bezbērnu nodokli, nav nekas jauns. Bez naudas trūkuma otra problēma ir demogrāfijas krīze, tāpēc ir jautājums, kā no tās mēģināsim izkļūt, – sodot par to, ka nav bērnu, vai arī kā citas valstis – atbalstīsim ģimenes ar bērniem daudz vairāk nekā pašlaik un arī ar imigrāciju. “Varu tikai ieteikt visam jaunajam Latvijas Ministru kabinetam vairāk nodarboties ar ģimeņu atbalsta stimulēšanu un labklājības un turības veicināšanu, nevis mētāt idejas par bezbērnu nodokli,” tā J. Zelmenis.
Demogrāfijas bedres
BDO pētniece Marijama Sultanova secina, ka ar dzimstības krīzi cīņas jau notikušas gadsimtiem ilgi un kā risinājums ir tikusi izmantota nodokļu sistēma, jo īpaši vēršoties pret vecpuišiem un bezbērnu ģimenēm, sākot no Senās Romas un beidzot ar gadījuma rakstura uzliesmojumiem jaunizveidotajā ES. Tomēr bezbērnu nodokļa ideja tā īsti arī nav iedzīvojusies. Tam ir bijuši dažādi iemesli. Interesanti, ka pamudinājumus par bezbērnu nodokļa ieviešanu var novērot teju vai visā pasaulē, jo tādus izsaka politiķi Lielbritānijā, Krievijā, Ķīnā un Vācijā. Savulaik Lielbritānijas sabiedrība, kuras iedzīvotāju novecošanās draudēja ar demogrāfisko krīzi, nonāca bezbērnu nodokļa sarunās pēc tam, kad Oksfordas profesors Pols Morlends pieprasīja politikas veidotājiem veikt izmaiņas. Oponenti uzsvēra, ka ir nepraktiski aplikt ar nodokli daudzas bioloģisku iemeslu dēļ veidojušās bezbērnu cilvēku grupas – neauglīgos, adoptētājus vai audžuvecākus un vēl bezgalīgu izņēmumu sarakstu –, kas, ja netiktu ņemtas vērā, sadusmotu mēreni slaveno Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju. Šo debašu biežums mūsdienu politiskajā arēnā rada nepieciešamību steidzami iedziļināties bezbērnu nodokļa un tā sekotāju izcelsmē un līdzšinējā ieviešanā.
Vācijas mēģinājums
Kā interesantu un kuriozu piemēru AS BDO Latvia partneris Jānis Zelmenis min Vācijas ilgtermiņa pensiju apdrošināšanas plānu, kas tika izveidots 1995. gadā, lai nodrošinātu vecāka gadagājuma un hroniski slimu cilvēku aprūpi. Respektīvi, tā izmaksas sedz pašreizējā strādājošo paaudze (tieši tāpat kā Latvijā), kas savukārt gūst labumu no nākamo strādājošo iemaksām utt. Vācijas Konstitucionālā tiesa 2001. gadā nolēma, ka darba ņēmēji ar bērniem maksās mazāku iemaksu apmēru. Tiesneši apgalvoja, ka likums ir pretrunā ar konstitūciju, atsaucoties uz netaisnīgu finansiālu priekšrocību bezbērnu personām, kuras nepalīdz uzturēt nākamo iemaksu veicēju skaitu, bet neatkarīgi no tā nākotnē gūst labumu no nākamo darba ņēmēju paaudžu iemaksātajām prēmijām. Kopš 2005. gada bezbērnu personām, kas vecākas par 23 gadiem, bija jāmaksā piemaksa, kas gadu gaitā pieauga un sasniedza 0,35 iemaksu likmes punktus papildus fiksētajai likmei 3,05% apmērā. 2012. gadā Vācijas konservatīvo deputātu grupa iesniedza tā brīža kanclerei Angelai Merkelei un iekšlietu ministram Hansam Pēteram Frīdriham detalizētu priekšlikumu, kurā pieprasīja ieviest bezbērnu nodokli.
Marko Vandervica vadītā Jauniešu grupa ierosināja, ka bezbērnu Vācijas pilsoņi, kas vecāki par 25 gadiem, maksātu daļu no saviem ienākumiem kā īpašu nodokli, tie, kam ir viens bērns, maksātu pusi no nodokļa likmes, bet ģimenes ar vairāk nekā vienu bērnu būtu atbrīvotas no nodokļa. Nauda tiktu novirzīta ne tikai sociālajai apdrošināšanai, bet arī infrastruktūrai un izglītībai. Gan Merkele, gan Frīdrihs noraidīja šo dāsno piedāvājumu, un vienīgais pārstāvis, kurš neuzlika veto, bija Bavārijas ģimenes lietu ministrs – argumentējot: “Cilvēks, kurš veido nākotni un kuram ir bērni, nedrīkstētu būt apgrūtināts ar tādām pašām iemaksām kā tas, kurš kaut kādu iemeslu dēļ to nedara.” SPD, Vācijas lielākā partija federālajā parlamentā, izsmēja priekšlikumu par sociāli veselīgāku alternatīvu – nodrošināt labāku aprūpi ģimenēm, nevis sodīt par bezbērnu izvēli, skaidro J. Zelmenis.
ASV mācība
Lai gan ASV federālā valdība nekad nav pieņēmusi oficiālus bezbērnu nodokļa likumus, koloniālisma laikos Džordžijā, Montānā, Merilendā un Teksasā cilvēki bez ģimenes tika finansiāli vajāti. Tradicionālākais nodokļa pamatojums bija arguments, ka vecpuišu rīcībā bija lielākas bagātības, jo ienākumi netika tērēti ģimenes uzturēšanai. Pēc koloniālajiem laikiem naratīvs mainījās, un par galveno iemeslu kļuva iedzīvotāju skaits – XX gadsimta 30. gados dzimstības līmenis bija viens no zemākajiem valstī. Amerikāņu likumdevēji uzskatīja, ka vecpuiši un atraitņi, kas atsakās no atkārtotas laulības, ir margināla, neveselīga kategorija, kas ir tendēta uz noziedzību un netikumiem. Tomēr šie likumi neguva pietiekamu atbalstu, un galvenais iemesls bija dzimumu diskriminācija – viņi vēlējās aplikt ar nodokļiem tikai vīriešus, un tas izraisīja sašutuma vilni, raksta BDO pētniece.
Itālijas mēģinājums
Arī fašistiskā Itālija mēģināja atrisināt demogrāfisko problēmu ar bezbērnu nodokļiem. Turklāt valstij tobrīd nebija īpašu grūtību ar dzimstību, taču duče uzskatīja, ka ar to nepietiek. Itālijai bija vajadzīgi strādnieki un karavīri, tāpēc vecpuišus uzskatīja par ārkārtīgi bezatbildīgiem indivīdiem. Pats Musolīni nolasīja kaismīgu runu, kurā apgalvoja, ka šī iniciatīva ļaus papildināt valsts kasi ar 40–50 miljoniem liru gadā, kas pēc izmēģinājumu un kļūdu rezultātiem izrādījās nepareiza prognoze. Taču visvairāk duče uzsvēra katra cilvēka atbildību tautas priekšā: “Ko nozīmē 40 miljoni itāļu salīdzinājumā ar 90 miljoniem vāciešu un 200 miljoniem slāvu? Kas ir 40 miljoni itāļu salīdzinājumā ar 40 miljoniem franču plus 90 miljoniem viņu koloniju iedzīvotāju vai 46 miljoniem angļu plus 450 miljoniem cilvēku, kas dzīvo viņu kolonijās?” Šo nodokli veidoja fiksētā un mainīgā daļa: fiksētā iemaksa sākās no 70 lirām personām vecumā no 25 līdz 35 gadiem un pieauga līdz 100 lirām personām vecumā no 50 gadiem. Summas tika mainītas, palielinoties 1934. un 1937. gadā, un līdz ar Musolīni režīma krišanu nodoklis tika pilnībā atcelts. Tomēr kopš tā laika Itālijas parlaments ir iesaistījies delikātos mēģinājumos to atjaunot, pēdējo reizi 1999. gadā to mēģināja izdarīt Vastogirardi mērs.
Arī nacistiskā Vācija īstenoja analoģisku politiku un ieviesa Ehestandshilfe – nodokli vienlaulīgajiem –, kura funkcija galvenokārt bija stiprināt Ādolfa Hitlera visvairāk priviliģēto rasi. Līdzīgi arī Dienvidāfrikā, Transvālē, no 1917. līdz 1920. gadam bija ieviests nodoklis, kura mērķis bija noniecināt pieaugošo melnādaino iedzīvotāju skaitu un līdzsvarot balto iedzīvotāju proporciju.
Profesionālas atteicējas
Dažos gadījumos politikas veidotāji, pēkšņi mainoties viedoklim, sāka uztraukties par tiem, kam nepaveicās ar Amora bultu. Piemēram, viens no jautājumiem, kas mocīja valdības vadītājus, – kas notiks ar vientuļniekiem, kuri visos veidos tiecas pēc mīlestības, bet nespēja iekarot dāmas? Argentīnā likumdošana nolēma radīt noteikumu tiem, kuri varēja pierādīt, ka, lūdzot sievietei precēties, viņi ir tikuši noraidīti, un tādējādi tika atbrīvoti no vecpuiša nodokļa. Tas radīja tirgus nišu – vienu no daudzajiem inovatīvajiem nodokļu nemaksāšanas veidiem – profesionālām atteicējām, kuras piekrita ar zvērestu pārliecināt varas iestādes, ka viņas ir atteikušas laulības piedāvājumu, apmaiņā pret naudu.
Izčākstējusi viena bērna politika
Vēl viens īpatnējs piemērs ir Ķīna, kuras 35 gadus īstenotā viena bērna politika, kas bēdīgi slavenā veidā izkropļoja iedzīvotāju skaitu, 2016. gadā atļāva pāriem dzemdēt divus bērnus, lai līdzsvarotu iedzīvotāju skaitu. Kad tas nedeva rezultātus, 2021. gadā atļauto bērnu skaitu palielināja līdz 3 bērniem. Sīzifiskais uzdevums palielināt dzimstību radīja divas inovatīvas idejas, ko ierosināja speciālisti, – valsts dzimstības fonds un īpašs nodoklis DINK (Dual Income, No Kids) ģimenēm. Arī šoreiz šīs politikas tika nicinātas to ierobežojošā rakstura dēļ – viena bērna noteikums, kas piespiedu kārtā noveda sievietes pie abortiem, tagad nomainīts pret bezbērnu nodokli, šķita sociāli atbaidošs, raksta BDO pētniece.
Ajaunot karā zaudēto
Vissliktāko slavu iemantojušais nodoklis, kas bija spēkā no 1941. līdz 1992. gadam, tika ieviests PSRS uzplaukuma laikā. Iemesli – vajadzība krasi palielināt iedzīvotāju skaitu milzīgo kara zaudējumu dēļ, motivēt padomju ģimenes dzemdēt bērnus, radīt papildu ienākumu avotu, kas palīdzētu mazināt kara izmaksas un uzturēt bērnunamos bāreņus, kuru skaits satraucoši pieauga. Demogrāfiskās un sociālās atšķirības noteica vairāki nosacījumi – saskaņā ar likumu bezbērnu vīriešiem vecumā no 25 līdz 50 gadiem un bezbērnu precētām sievietēm vecumā no 20 līdz 45 gadiem bija jāiemaksā valstij 6% no saviem ienākumiem. No maksas tika atbrīvoti Padomju Savienības varoņi, karavīri, kuriem piešķirtas trīs Slavas ordeņa pakāpes, personas, kas veselības stāvokļa dēļ nespēj vairoties, un studenti. Pēc PSRS parauga līdzīgi likumi tika pieņemti arī komunistiskajā Rumānijā un Polijā, un tie svārstījās no 6 līdz 10% ienākumu; tos atcēla tikai līdz ar PSRS bloka sabrukumu.
Izraisa migrāciju uz pilsētām
Osmaņu impērijā nodokļiem bija eklektiskas saknes, daži no tiem tika radīti valsts pastāvēšanas laikā, citi pārmantoti no arābiem, piemēram, nodoklis nemusulmaņiem, un, visbeidzot, daži pārņemti no Bizantijas impērijas – pēdējais piemērs ir vecpuišu nodoklis. Resm-i mücerred nodoklis, kas tika pieņemts XV gadsimtā, piespieda bezbērnu un neprecētos zemniekus maksāt lielu summu valsts kasē. Nodoklis bija tik bargs, ka līdz ar tā ieviešanu lauku nabadzīgie iedzīvotāji steidzās uz pilsētām, kur pār viņiem vairs nebija varas. Impērijas metropoles, īpaši Stambula, sāka strauji augt uz šādu nelaimīgo rēķina, kas dažiem vēsturniekiem lika aizdomāties, vai tā bija sākotnējā ideja. Vēlāk nodoklis tika samazināts un bezbērnu zemnieki maksāja gandrīz tādu pašu nodokli kā precētas un daudzbērnu ģimenes.
Bez bērniem – tātad bez mantojuma
Ar ironiju piesātinātā nodokļa pirmsākumi meklējami Senajā Romā, kad neprecētie mēģināja vajāt celibātu. Tā dēvētais Lex Papia et Poppaea tika ieviests mūsu ēras 9. gadā, un tas paredzēja neskaitāmus sodus neprecētiem un bez bērniem dzīvojošiem, kuriem ne tikai bija jāmaksā valstij, bet, kas vēl svarīgāk, viņiem tika atņemtas tiesības uz mantojumu. Vacatio periods viena gada garumā tika piešķirts atraitnēm no vīra nāves dienas, bet šķirtām sievietēm – sešu mēnešu termiņš no šķiršanās brīža, kura laikā uz viņām neattiecās noteiktie sodi. Tie attiecās arī uz atraitņiem. Sankcijas attiecās uz vīriešiem, kuri visu mūžu bija neprecējušies vai apprecējās pēc 60 gadu vecuma, kā arī uz sievietēm, kuras apprecējās tikai pēc 50 gadu vecuma. Tas, vai viņiem vēlāk bija bērni, nebija svarīgi, jo viņu kategorijas pēc noklusējuma tika uzskatītas par bezbērnu.
Labāk piemaksas
Lai gan tas var šķist novecojis, bezbērnības nodoklis un tamlīdzīgi pasākumi ir relikts no laikiem, kad valsts suverēnā vara lielā mērā bija atkarīga no iedzīvotāju skaita. Tomēr daži uzskata, ka tie ir slēpti iesakņojušies mūsdienu politikā un atgriežas, lai finansētu novecojošo iedzīvotāju aprūpi un pensijas.
Dažādas valstis, tostarp Austrālija, Kanāda, Lietuva un Singapūra, papildus nodokļu atvieglojumiem piedāvā bērnu piemaksu, Ungārija 2019. gadā no ienākuma nodokļa (Latvijā ir ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamais minimums par katru apgādājamo bērnu 250 eiro mēnesī jeb 50 eiro makā) pastāvīgi atbrīvoja sievietes ar četriem vai vairāk bērniem; daži var apgalvot, ka netieši var pieņemt, ka šajās valstīs jau pastāv bezbērnu nodoklis, jo ģimenes, kurām nav bērnu, nevar izmantot attiecīgos nodokļu atvieglojumus. BDO pētniece secina, ka robežas, kas jānovelk likumdevējiem, dažkārt var šķist neskaidras, tomēr šaubu gadījumā politikas veidotājiem ir svarīgi atcerēties, ka seku saraksts ir diezgan plašs, iespējams, neierobežots. Tā vietā, lai veltītu daudz laika un resursu tā apspriešanai, valdībām būtu jārisina sāpīgās problēmas – nepilnīgi funkcionējošas bērnu aprūpes sistēmas, strauji augošas mājokļu cenas un zemas algas –, nevis jāizcīna morāles karš jau tā finansiāli izpostītajās sabiedrībās.
Jocīgo nodokļu netrūkst
“Ko tik cilvēki nespēj izdomāt un kādus nodokļus dažādās valstīs nav ieviesuši – cukuram, sālim, bordeļiem, sviestmaizēm, acīm u.tml.,” J. Zelmenis norāda uz publikāciju Dienas Biznesā 18.09.2009. Kā vismuļķīgāko nodokli, kas gan jau vairs nav spēkā, J. Zelmenis min nodokli par acīm, kas bija ieviests Baškīrijā (Krievijā) XVIII gadsimtā, – pelēku acu īpašnieki maksāja 8 altinus (3 kapeikas), bet melno acu īpašnieki tikai 2–3 altinus.
Savukārt Austrijā ar akcīzes nodokli aplika ne tikai bezalkoholiskos dzērienus, bet arī kefīru un jogurtu. Antverpenē nodoklis par istabu bordelī ir 2480 eiro gadā. Esot manīts arī speciāls kaķu nodoklis – vienā no holandiešu ciematiem tas ir 42 eiro gadā. “Ja jau ir bijis bārdas nodoklis Krievijā, sviestmaižu nodoklis Amerikā, kaķu nodoklis Ķīnā, pulksteņu nodoklis un pat gaisa nodoklis, šķiet, Bizantijā, arī ārzemnieku nodoklis dažās valstīs ir bijis, tad arī šodienas politiķi var mēģināt reanimēt kādu no vēsturē jau izmēģinātiem nodokļiem,” ar ironiju bilst J. Zelmenis.
Bijušas jautras idejas arī Latvijā
“Latvijā arī ir bijušas visādas jautras idejas, kurās bezbērnu nodoklis vairāk uzskatāms par pagātnes reliktu,” norāda J. Zelmenis.
Viņš atceras, ka savulaik Latvijā klusām tika taustīta ideja piemērot ienākuma nodokli 0,5% apmērā cilvēka aktīvu neto vērtībai – īpašumiem, zeltam, vērtslietām, mākslas darbiem utt. Lai nebūtu tā, ka cilvēkam, kuram ir 100 tūkstošu eiro vērts īpašums (privātmāja), bet pretī ir saistības – hipotekārais kredīts – 150 tūkstošu eiro apmērā, vēl būtu jāmaksā šāds bagātības vērtības nodoklis, tad no īpašuma vērtības tika piedāvāts atņemt parādsaistības. 2017. gadā nodokļu reformas kontekstā Saeimas atbildīgajā komisijā tika diskutēts jautājums par luksusa preču nodokļa ieviešanu.
Priekšlikumu Latvijā ieviest luksusa preču nodokli atkārtoti iesniedzis Saeimas deputāts Andrejs Klementjevs. Piedāvājumā bija iekļauta arī aplikšanas kārtība – procentos no preces vērtības. Proti, luksusa precei ar vērtību līdz 1000 eiro šis nodoklis būtu 15%, precei, kuras vērtība pārsniedz 1000 eiro un ir līdz 50 000 eiro, – 10%, bet vērtībai virs 50 000 eiro – 5%. Savukārt Ministru kabinetam būtu jānosaka luksusa preču veidi un kategorijas. Diskusija beidzās ar fiasko, jo piedāvātais risinājums būtu ne tikai grūti administrējams, bet arī, iespējams, tā administrēšana izmaksātu daudz dārgāk nekā ieņēmumi no tā. Interesanti, ka padomju laikos, kad preču cenas tika noteiktas administratīvi, tajās jau bija ierēķināts attiecīgs luksusa nodoklis. Piemēram, vieglo automašīnu pārdošanas cenas bija noteiktas tūkstošos rubļu, kaut arī to ražošanas un piegādes izmaksas bija daudzkārt mazākas. “Kaut kas līdzīgs bija arī ar televizoriem, magnetolām un sekciju mēbelēm. Šodienas valodā to varētu nodēvēt par savdabīgu bagātības vai luksusa preču nodokli PVN vai akcīzes nodokļa veidolā,” atceras J. Zelmenis.
Vēsturiski bezbērnu nodokļa ieviešana vienmēr ir beigusies ar tā loģisku atcelšanu, vienlaikus šāds risinājums nav nedz būtiski veicinājis dzimstību, nedz arī ģenerējis būtiskus papildu ienākumus valsts makā, kas ļautu sniegt būtisku atbalstu daudzbērnu ģimenēm, Jānis Zelmenis, AS BDO Latvia partneris.
Avots: Dienas Bizness